Ņikita nolika klēpjdatoru un pagriezās pret viņu, nogurusi un aizkaitināta.
"Viņš arī ir tavs draugs, un tu viņu vienmēr esi pieņēmusi! Neesi tāda. Vai tev ir neērti, kad viņš smejas? Viņš ir tieši tāds pats kā vienmēr, nekas vairāk. Tu vienmēr esi bijusi pārāk jūtīga pret šādām lietām."
Žanna nopūtās, bet viņas seja kļuva saspringtāka.
"Tu manī neklausies! Viņam atkal pietika nekaunības pateikt, ka mums vajadzētu "mainīt savu seksuālo dzīvi", un ieteikt "eksperimentēt" ar kādu citu! Vai tu to vispār apzinies?! Vai viņš domā, ka var vienkārši ienākt mūsu guļamistabā? Es necietīšu šīs muļķības! Un tu sēdi tur klusēdama, it kā viss būtu kārtībā!"
Ņikita juta, kā asinis sasalst. Artjoms prata būt rupjš, bet ne tik rupjš. Viņš vienmēr jokoja, bet nekad nepārkāpa šādu robežu. Varbūt viņš pateica kaut ko nepiedienīgu, bet diez vai viņa vārdi bija tik bīstami.
"Pagaidi, vai tu runā nopietni? Artjoms tā teica?" Ņikita piecēlās, sajūtot saspringumu savās iekšās. Viņš nekad nebūtu domājis, ka tas var būt tik nopietni. "Bet viņš tikai jokoja, Žanna. Netaisi kalnu no kurmja rakuma. Vai tu nevari vienkārši mierīgi ar viņu parunāt, lai tas vairs neatkārtotos?"
Žanna mutuļoja dusmās.
"Tu nopietni neko nesaproti! Kā tu vari tā jokot? Tas nav joks, Ņikita! Tas vienkārši nav pieņemami! Un arī tu viņu vienmēr aizstāvi! Pietiek! Es vairs necietīšu, ka viņš visu laiku atrodas mūsu mājā, un arī tev tas ir jāsaprot!"
Ņikita juta, ka viņa pacietība gandrīz izsīk. Viņš zināja, ka problēmas ar Artjomu nav tikai strīdi par viņa jokiem, bet arī tas, ka Žanna nespēj pieņemt viņa draudzību. Tā nebija tikai pārpratums, bet gan teritoriāla cīņa viņu attiecībās.
„Tu pārspīlēji!” Viņa balss kļuva barga. „Artjoms bija mans draugs, pirms tu ienāci manā dzīvē. Es netaisos no viņa atteikties. Viņš necentās sabojāt mūsu dzīvi, un tu... Tu taisi lielu lietu no nekā.”
Žanna paņēma savas mantas un devās uz durvīm.
"Labi. Lai viss paliek, kā ir. Tikai paturi prātā: es necietīšu šos skandālus mājā. Es nejutīšos kā izmēģinājumu laukā. Lai tavs draugs patur tavus jokus, un es dzīvošu, kā vēlos."
Ņikita piecēlās, paķēra atslēgas un devās viņas virzienā.
"Pagaidi. Tu nevari vienkārši aiziet no šīs sarunas, to neatrisinot! Žanna, man ir svarīgi tevi dzirdēt!"
Žanna jau bija koridorā un, neapgriežoties, teica:
"Tu mani nedzirdi. Tu dzirdi tikai savu draugu. Un es pieņemu, ka tev vienalga, kā es jūtos. Tas arī viss, Ņikita, tas ir atkarīgs no tevis."
Viņa klusi aizcirta aiz sevis durvis un aizgāja. Ņikita palika viens tukšajā dzīvoklī, jūtoties tā, it kā viņam sejā būtu iesitis auksts vējš.
Viņš vēlreiz paskatījās klēpjdatorā, bet vairs nespēja koncentrēties. Viss, par ko viņš varēja domāt, bija tas, kā viņu attiecības kaut kādā veidā sāka brukt. Artjoms, joki, viņu personīgā dzīve — tas viss bija kļuvis par vienu lielu problēmu. Un neviens nezināja, kā to atrisināt.
Ņikita stāvēja tukšajā dzīvoklī, cenšoties nomierināt sevī plosošo vētru. Viņš saprata, ka ar katru vārdu, ar katru sīku strīdu viņi attālinās viens no otra. Viņš vienmēr bija domājis, ka viņu attiecības ir stipras, bet tagad, vienu pašu istabā, viņu pārņēma nemierīga sajūta, ka kaut kas brūk.
Viņš zināja, ka Žanna ir devusies pie savas mātes. Viņu mājā vienmēr pastāvēja šī neredzamā barjera, kas parādījās, tiklīdz sākās īstas sarunas par jūtām. Viņa no tām izvairījās. Un arī viņš to darīja. Tas bija vieglāk nekā runāt par īstajiem spriedzes cēloņiem. Ņikita paskatījās pulkstenī. Laiks nebija kustējies. Viņš piecēlās un piegāja pie loga.
Bija pagājušas vairākas stundas, un spriedze nebija mazinājusies. Viņš atcerējās, cik mierīgi bija bijis iepriekš, kad viņi smējās, apsprieda jaunumus un neuzdeva tik sarežģītus jautājumus. Viņš zināja, ka nespēs aizmirst Žannas vārdus, viņas apsūdzības. Un tomēr viņš nespēja noticēt, ka tas viss ir tik nopietni.
Skaņas no virtuves pārtrauca viņa domas. Tas bija viņa telefons — ziņa no Artjoma. Ņikita to atvēra un izlasīja: "Hei, vai tu vispār esi dzīvs? Mums ir plāns šovakar. Vai vēlies atpūsties?"
Ņikita iesmējās, bet tie bija īsi un satraucoši. Artjoms joprojām bija viņa labākais draugs, bet tagad viņš nebija neviens, ar ko viņš varētu runāt par tagadni. Svarīgi bija tikai tas, kā viņš un Žanna varētu atrast kopīgu valodu.
Viņš sastādīja Žannas numuru, bet dzirdēja tikai pīkstienus. Viņa neatbildēja. Ņikita vēlreiz sastādīja viņas numuru un atkal dzirdēja tikai pīkstienus.
"Varbūt viņai taisnība?" uzplaiksnīja doma. Varbūt viņam vajadzētu mēģināt atlaist visu, kas viņus kavēja? Bet viņš nezināja, vai spēs dzīvot bez tā, kas bija viņa dzīves pamats — bez tuvības, bez sirsnības, kas viņiem kādreiz bija kopīga.
Viņš nolika telefonu uz galda, apsēdās krēslā un sāka domāt. Domas mudžēja pa viņa galvu, bet neviena nedeva skaidrību. Viss bija tā, kā bija, un tomēr tam vairs nebija nozīmes.
Varbūt viņi rīt atkal sarunāsies. Varbūt viņi atkal ies katrs savu ceļu, bet neviens nezina, cik ilgi šis stāvoklis var ilgt. Un vēl svarīgāk, kas ar viņiem notiks, ja tas tā turpināsies?
Kā izvēlēties slēdžus, kontaktligzdas un grīdas piekaramos statīva skapīšus: praktiski padomi jūsu mājām